Stress

Stress ir izmaiņas organismā kā atbildes reakcija uz jebkuru ārējās vides stimulu (stresoru).

Stresam ir pakļauti visi, un no tā nav iespējams izvairīties. Mēs dzīvojam vidē, kurā nepārtraukti kaut kas notiek. Līdzko sākas kādas pārmaiņas ierastajā situācijā, dzīves ritmā vai attiecībās un parādās kāds kairinātājs jeb stresors, organisms sāk rīkoties, lai pielāgotos. Stresori var būt dažādi – sākot ar apgaismojumu, troksni un beidzot ar verbālo un neverbālo valodu, intonāciju, mīmiku un acu skatienu. Stress var rasties arī tad, ja jebkurš stimuls mainās vai gluži pretēji – ir vienveidīgs un nemainās. Stress cilvēkam ir nepieciešams – tad var runāt par eistresu jeb veselīgo stresu. Savukārt ilgstošas spriedzes rezultātā un dziļu, spēcīgu negatīvu emociju izraisītās situācijās iestājas distress jeb kaitīgais stress. Ilgstošs stress ir cēlonis daudzām nopietnām slimībām. Jo ilgāka ir stresora iedarbība uz cilvēku, jo tas kaitīgāks.

Īslaicīgs stress (pirms eksāmena, atbildīga darba utt.) var radīt īslaicīgus traucējumus uzvedībā un organismā, taču tiklīdz stress beidzas, cilvēks bez problēmām atgriežas ierastajā dzīves ritmā. Īslaicīgā stresa rezultātā var parādīties sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi, dažkārt stresa situācijās cilvēks ģībst, bet vecākus cilvēkus var piemeklēt insults vai infarkts.
Daudz sarežģītāka situācija ir hroniska stresa gadījumā. Mūsdienās ir radīti augsti standarti materiālā, izglītības, darba un citās jomās, un daudzi cenšas tērēt daudz enerģijas to sasniegšanai. Cilvēka nespēja samierināties ar situāciju var radīt pastiprinātu un ilgstošu stresu.

Kā jūtas organisms pastāvīgā sasprindzinājuma stāvoklī?

• Organisms sākumā mēģina kaut ko darīt, lai situāciju izlīdzinātu, taču rezerves nepietiek un cilvēks jau fiziskā līmenī sāk izjust dažādas izmaiņas veselībā.
• Cilvēks kļūst uzņēmīgāks pret visām vīrusu infekcijām, arī atveseļošanās norisinās lēnāk, ir vairāk komplikāciju.
• Sāk ciest sirds un asinsvadu sistēma – arī jauniem cilvēkiem rodas asinsspiediena svārstības, aritmiska sirdsdarbība.
• Var būt gremošanas traucējumi, neregulāra vēdera izeja, sāpes pakrūtē un vēderā.
• Ilgstoša stresa laikā visas muskuļu saites ir saspringtā stāvoklī, līdz ar to var parādīties sūdzības par tā sauktajām spriedzes galvassāpēm, kakla un muguras sāpēm.
• Var parādīties vairogdziedzera funkcijas traucējumi.
• Ilgstošs stress var novest pie nepareiza dzīvesveida (smēķēšana, alkohols narkotikas un tml.), kas savukārt rada jau sekundārus veselības traucējumus

Interesanti

Ja cilvēks ilgstoši izturējis spriedzi un spējis kādu brīdi mobilizēties bez veselības traucējumiem, pēc kāda laika var iestāties tā saucamais rikošeta fenomens. Brīdī, kad viss ir kārtībā un organismam vairs nav jāmobilizējas, pēkšņi var sākties veselības problēmas, ko organisms ilgu laiku ir apspiedis. Jāņem vērā, ka agrāk vai vēlāk problēma ilgstoša stresa rezultātā būtu izlauzusies.

Ko darīt?

Cilvēks ar sliktu pašsajūtu visbiežāk nolemj griezties pie ārsta un veic dažādus izmeklējumus, bet iemeslu neatrod, tajā pašā laikā nespēj pieņemt un noticēt, ka elpas trūkums viņam var būt tieši no stresa. Dažkārt pietiek, ja nomaina ierasto vidi vai paskatās uz visu ar citām acīm (šo attieksmi pret stresoru var palīdzēt mainīt psihoterapeits). Svarīgi saprast, ka cilvēka dzīvē primārais ir dzīvot saskaņā ar sevi un darīt to, kas patīk.

Bet kādu modeli visbiežāk var sastapt?

Cilvēks bieži vien neapzinās, uzskatot sasteigto dzīves ritmu bez atpūtas un atvaļinājuma par normu. Tāpat cilvēks ir jau apradis ar faktu, ka mēnešiem un pat gadiem ilgi nav bijis normāla miega.

Nevar noteikt konkrētu robežu, kad īslaicīgais stress pāriet hroniskā. Jo ilgstošāka stresora iedarbība uz cilvēku, jo tas kaitīgāks. Ja gadiem ilgi nedzīvo saskaņā ar sevi un ir pastāvīgā spriedzē, organisma aizsarg spējas stresa fonā pamazām izsīkst. Tad notiek ķēdes reakcija – sākas emocionālas izmaiņas (garastāvoklis aizvien biežāk ir slikts), izmaiņas centrālajā nervu sistēmā (gan receptoru, gan sinapšu līmenī), izmaiņas fiziskajā ķermenī – sākas fiziskās veselības traucējumi (taisnība ir teicienam, ka visas slimības sākas no nerviem), sākot ar panikas lēkmēm, elpas trūkumu, svīšanu, sirdsklauvēm, smakšanu, reiboņiem, beidzot ar daudz nopietnākām problēmām.

Runājot par stresu, to varētu raksturot kā iekšēju disharmoniju, nesaskaņas ar savu iekšējo pasauli, saviem iekšējiem ritmiem. Ko nozīmē visiem zināmā atziņa: veselā miesā, mājo vesels gars? Burtiski to var saprast – ja vesela miesa (fiziskais ķermenis), tad arī gars ir vesels. Patiesībā atziņas jēga ir pavisam citāda, proti, vesela miesa liecina par to, ka konkrētajam cilvēkam ir vesels gars. Tātad vesels gars ir vesela ķermeņa cēlonis, nevis otrādi. Pareizāk būtu teikt: ja ir vesels gars, tad vesels ir arī ķermenis jeb miesa.

Kad tiek izjaukta garīgā un dvēseliskā harmonija, cilvēks sāk slimot. Savukārt iekšējā disharmonija rodas tad, kad atraujamies no Visuma harmonijas, no dabas ritmiem. Par tiem ļoti labi zināja mūsu senči, jo vēroja un pētīja tās norises, kas notiek dabā.
Izzūdot enerģijas līdzsvaram organismā, enerģija sāk sadalīties nevienmērīgi jeb patoloģiski, kā rezultātā kaut kur veidojas neveselīgs enerģijas pārpalikums, bet citur – tās pietrūkst. Tieši šādā veidā rodas slimības.

Pirms slimības vienmēr ir – stress, jo tiek izjaukta dabiskā enerģijas plūsma. Izmantojot enerģiju nepiemērotiem nolūkiem vai novirzot to uz nepareizo pusi, organismā rodas tāda parādība, ko sauc par stresu, satricinājumu, kas nenovēršami izraisa slimību. Tāpēc var droši apgalvot, ka slimību cēlonis ir stress, bet stress rodas tad, kad nepareizi uzvedamies, kad ar savu rīcību izjaucam dabas ritmus, kuri neapšaubāmi ir katrā cilvēkā, jo cilvēks ir daļa no Dabas. Ignorējot šos ritmus, tiek patērēts ļoti daudz (nepamatoti daudz) spēka: organisms, kas jau tā cenšas risināt savas problēmas un nodrošināt normālu dzīvības procesu norisi, līdztekus nemitīgi pārvar dabas ritmu iedarbību, cīnās ar vides enerģētiku.

Enerģētiku un dabas ritmus var izmantot savā labā, var padarīt tos par saviem palīgiem. Vienīgi jāiemācās pieskaņoties šiem ritmiem atbilstoši zināšanām par to, kā ik mirkli mainās apkārtējās pasaules enerģētika.
Iemācījušies savu ikdienas uzvedību pieskaņot Visumam, organismu var pasargāt no nepamatotas spēka tērēšanas, padarīsiet dabas ritmus par saviem palīgiem un pamazām izskaudīsiet no savas dzīves visus iespējamos slimību cēloņus. Iekšējā harmonija – dvēseles, mūsu enerģētiskās sistēmas harmonija – noteikti rada harmoniju visā ķermenī. Šajos jautājumos lieliski var palīdzēt Mēness kalendārs, kurā var atrast kādas darbības ir piemērotākās konkrētajai dienai, un ko noteikti nevajadzētu darīt. Tik vienkārši!

Avots: frut.lv